Termiskās apstrādes tehnoloģiskais process
Siltuma apstrādes process parasti ietver apkuri, siltuma saglabāšanu un dzesēšanu, dažkārt tikai apkuri un dzesēšanu. Šie procesi ir savstarpēji savienoti un nepārtraukti. Apkure ir viens no svarīgākajiem termiskās apstrādes procesiem. Metāla termiskai apstrādei ir daudz siltuma metožu, no kurām pirmā ir izmantot kokogli un ogles kā siltuma avotu un izmantot šķidro un gāzi. Elektroenerģijas pielietošana padara apkuri vieglāku un bez vides piesārņojuma. Šos siltuma avotus var tieši vai netieši sasildīt ar izkusētu sāli vai zeltu vai pat peldošām daļiņām. Metāla siltuma darbagalds, kad tas ir pakļauts gaisam, bieži rodas oksidēšana un dekarburizācija (tas ir, virsmas oglekļa saturs ir zemāks) tērauda detaļām, detaļu darbība pēc termiskās apstrādes ir slikta. Tādēļ metālus vajadzētu sildīt kontrolētā atmosfērā vai aizsargājošā atmosfērā, izkausēt sāli un vakuumu vai pārklājot vai iepakojot. Siltuma temperatūra ir viens no svarīgākajiem siltumapstrādes procesa parametriem. Siltuma temperatūras noteikšanas galvenā problēma ir siltuma temperatūras izvēle un kontrole. Apkures temperatūra mainās atkarībā no apstrādāto metāla materiālu izmantošanas un termiskās apstrādes, bet parasti tā tiek apsildīta virs fāzes temperatūras, lai iegūtu augstas temperatūras audus. Vēl viena izmaiņa prasīs laiku, tādēļ, kad tiek sasniegta metāla virsmas sildīšanas temperatūra, temperatūras uzturēšanas laikam joprojām ir jābūt, iekšējai un ārējai temperatūrai, mikrostruktūra pilnīgi mainās, šo laika posmu sauc par siltuma saglabāšanas laiku. Ja tiek pieņemta augstas enerģijas blīvuma sildīšana un virsmas termiskā apstrāde, sildīšanas ātrums ir ļoti ātrs, parasti nav siltuma saglabāšanas laika, un siltuma saglabāšanas laiks ķīmiskajai termiskajai apstrādei parasti ir garāks.

